Turpmākie ceļojuma plāni
Piektdien, 18. novembrī, Latvijas neatkarības dienā, pienāca laiks pamest viesmīlīgās mājas. Pirms tam es vairākas dienas drudžaini bakstīju Spānijas karti, mērīju augstumu starpību, lai saprastu, kurp doties tālāk. Mani ceļgali vairs nespēj izturēt kilometra augstuma starpību uz trīsdesmit, un arī vēders velk uz leju. Turklāt, lai atrastu tādu vietu, vajag taču, lai nokļūšana tur nebūtu pārāk ilga un 💰💰💰. Un lai no turienes varētu aizlidot. Ja ne uz Latviju, tad vismaz uz Lietuvu. No Lietuvas galvaspilsētas Viļņas uz manu dzimto pilsētu Daugavpili nokļūt nav īpaši ērti, diemžēl. Jāaizbrauc līdz Turmantas ciematam uz robežas ar 🚉, un tad jālūdz kādam tevi savākt ar auto, vai sliktākajā gadījumā jāpasūta taksis. Domāju, visi mani draugi un paziņas jau tūkstošreiz ir dzirdējuši par šo variku, bet nu dzirdēsiet vēl un vēl. Ko padarīsi - beigās es nopirku biļeti uz Viļņu no Alikantes caur Eindhovenu, 🇳🇱. Tur dzīvo draugi, un es nolēmu pie viņiem iegriezties, ja reiz tā sagadījās.
Darbadienās vizinājos pa Valensiju, aizbraucu līdz ostai
Tātad, biļeti uz ✈️ es nopirku no Alikantes, kas ir 100+ kilometrus uz dienvidiem no Valensijas. Arī piekrastē. Sauc Kosta Blanka, tas ir, baltais krasts. Un tikai pēc dažām dienām es sapratu, ka vispiemērotākā vieta, kur pabraukāties ar velo - Žirona. Ne tikai tāpēc, ka tā ir ļoti skaista pilsēta, kur filmēja prāvu daļu "🎮 👑", bet arī reljefs tur ir ļoti daudzveidīgs. Ir plakanākas daļas, kur galā tiks pat tāds apaļīgs pilsonis kā es, un ir arī tiešām stāvi kalni. Beigu beigās es pasūtīju istabu Žironā uz 13 dienām par 600 ar lieku eiro, pa 43 eiro dienā.
Viss jau būtu labi, bet Žirona atrodas pašos Katalonijas ziemeļos, pie Pireneju kalnu grēdas. Rupji sakot, man priekšā bija brauciens vispirms 400 un vairāk kilometrus uz ziemeļiem, bet pēc divām nedēļām - vairāk nekā 500 uz dienvidiem. Un pie tam kaut kā jāpaņem līdzi velo! ¡Nav miera ķertajiem!
Viens gan priecē - dzelzceļa tīkls Spānijā pēc daudziem kritērijiem ir labākais Eiropā. Vismaz pēc sazarotības + garuma noteikti labākais. Pēc ātruma - arī nav slikts. Daudzos virzienos 200+ km/h, bet no Barselonas uz Madridi vispār 350, ja nemeloju.
Kā pārsūta velosipēdus
Lai nosūtītu savu velo no dzimtajām klārēm uz Valensiju, es izmantoju DPD Latvija pakalpojumus. Viss pagāja bez aizķeršanās. Panākumu iedvesmots, es nesūtīju baiku atpakaļ uz Latviju, bet nolēmu turpināt vizināšanos pa 🇪🇸. Te mani gaidīja pirmais no daudziem, daudziem aplauzieniem. Izrādījās, ka Spānijas uzņēmums SEUR , kas mūsdienās ir daļa no DPD grupas, nesūta 📦 garākas par 100cm. Tātad no Latvijas uz Spāniju atvest velo var, no Spānijas uz Latviju arī it kā var. Bet lūk, Spānijas iekšienē - nekādi.
Okei, skaidrs. Sāku meklēt variantus, uzzināju, ka Spānijas nacionālajam pastam Correos ir tāds pakalpojums - PAQ BICICLETA. Tikai par 50€ (maģiskais skaitlis) sola nosūtīt 🚲 no vienas uz jebkuru citu pasta nodaļu kontinentālās Spānijas un Baleāru salu robežās. Šajā cenā ietilpst pat zīmola kartona kaste, ko var nopirkt arī atsevišķi par 13 eiro. Tomēr, rakstīts, ka kastu var arī nebūt, ja visas ir izķertas, vai arī pasta nodaļa ir maza. Es jau esmu atēdies tādus prikolus dzīvē, tāpēc nolēmu laicīgi paņemt kasti veloveikalā, katram gadījumam. Iegāju tuvākajā, Hummibikes , kas izrādījās Treka un "Speša" (Specialized) dīleris. Tās laikam ir paši pontīgākie zīmoli no lielākajiem, lai gan mūsdienās tikai slinkais neiedomājas sevi par īpašu. Lai gan Valensija skaitās relatīvi nedārgs 🇪🇸 reģions, pēc šī veikala to noteikti nepateiksi. Rindām stāv 🚲, cenā sākot no 2k un beidzot ar neprātu. Ir pat pats jaunākais grevels Specialized Diverge STR ar inovatīvu aizmugurējo mini amortizatoru, kas greveliem ir gandrīz nedzirdēta lieta. Topa komplektācijā šis grevels maksā 15k eiro. Es teiktu, ka tas ir dārgākais sērijveida velo, ko zinu, ja vien ne nesen manis pieminētais Scott Lumen par 16k. Bija tur arī čupa ⚡️⛰🚲 par 4-5k, acīmredzami ir pieprasījums.
Kasti man izsniedza bez problēmām, lai gan nācās mazliet pagaidīt. Uzreiz skaidrs, ka neesmu ne pirmais, ne pēdējais, kas vēršas ar tādu lūgumu. Darbinieki ļoti atsaucīgi. Ciešami runā angliski. Ir pat milzīga pielaikošanas kabīne, ko es iepriekš veloveikalos kaut kā nebiju manījis.
Vakarā es atstiepu 📦 mājās, apmierināts, domājot, ka man viss ir bumbās. ¡Cik gan rūgti es maldījos!
Bildes no dažādiem veloveikaliem, plus Speš Diverž, plus kaste
Kļūdas un vilšanās
📦 bija diezgan milzīga. Iekšpusē, neskaitot visādus iepakojuma 🧻 un putuplastus, kas man bija tieši laikā, mētājās katafoti, tas ir, atstarotāji. Advancētie amatieri gandrīz nekad tos neliek - lieks svars, turklāt vēl izskaties pēc laucinieka. Tas neatceļ to, ka vajag 🔦, aizmugurējo mirgotāju un 👕 ar atstarojošiem elementiem. Vienlaikus visiem uzreiz ir skaidrs, ka esi profiņš, ja reiz par to visu esi izgrūdis kaudzi naudas! Veikals, saprotams, katafotus arī neliek, kad 🚲 par 5k pērc, citādi klienti sāks kasīties.
Nākamajā dienā, trešdienas vakarā, proti, ar vienas dienas rezervi, es devos uz tuvāko Correos nodaļu, bet kasti no veikala pagaidām sev līdzi stiept netaisījos. Likumsakarīgi, ka savas, pasta kastes tur neatradās, un 📯 darbinieki piezvanīja uz citu nodaļu netālu, uz kurieni mani arī nosūtīja. Es jau apmierināti berzēju 🙌. Slikti es pazinu spāņus, īpaši valsts darbiniekus. Izrādījās, ka otrajā nodaļā kastes arī nav. Kāda vella pēc tad mani uz turieni sūtīja?
Trešajā arī nebija, vismaz tā man pateica. Piedāvāja vālēt uz centrālo, kas ir patālu. Es paprasīju, vai drīkst atstiept savu kasti? Apspriedušies, man žēlsirdīgi atļāva.
Es aizlaidu mājās, paņēmu līdzi čomu, un mēs atnesām kasti kopā ar baiku. Bet ne uz to nodaļu, kur man it kā tādu fintu atļāva. Bet uz pirmo, kurā es biju sākumā, tuvāko mājām. Tur mani atšuva, pasakot, ka pakalpojums PAQ BICICLETA darbojas tikai ar viņu kastēm! ¡Bet kastu viņiem nav!
Kurš lasījis Džozefa Hellera grāmatu «Āķis 22», sapratīs manu aizkaitinājumu. Es gandrīz izteicu 📯 darbiniekam visu, ko par viņu domāju, un par viņu stulbo birokrātiju. Noturējos, tiesa gan. Paprasīju, ¿cik maksās nosūtīt kasti kā paku, nevis kā PAQ BICICLETA? Šis man saka, ka 💰💰💰. Es palūdzu aprēķināt. Darbinieks nomērīja 📦, paprasīja, kāds apmēram būs svars. Sanāca ap 70 eiro. Draugs mani pierunāja, ka nervi dārgāki. Lai gan es viņam uzreiz pateicu, ka, ja jau viņiem ir tāds bardaks, uzticēties viņiem pārējā arī būtu muļķīgi.
Ko tur padarīsi, jāmēģina. Iebāzu velo iekšā, pēc iespējas piekrāvu ar drēbēm un 🧻, lai neko nesalauztu un nesamurcītu, un atnesu uz svariem. Te čalis nomērīja kasti vēlreiz un paziņoja, ka TĀ IR PĀRĀK LIELA! ¿¿¿Agrāk pateikt nevarēja??? ¡¡¡Mērīja taču!!!
Sašļucis es izpakoju baiku, atstāju kasti pie miskastes blakus pastam, lai nestieptu atpakaļ, un gāju mājās. Rēķinājos ar to, ka nāksies vien sirot pa dažādām pasta nodaļām, meklējot to izredzēto, kur viņu pasta kaste tomēr ir.
Pacietība un darbs visu uzvarēs
Nākamajā dienā, ceturtdien, 17. novembrī, es turpināju meklējumus. Es atcerējos, ka gūglējot redzēju kaut kādu variku, bet pamēģini nu uz sitiena tikt skaidrībā, sakarīgs vai nē. Vietnes Spānijā pārsvarā uz angļu valodu netulko, un bez autotulkotāja es pavisam pazustu. Un te es tomēr atradu pasta kompāniju MRW , kuras ofiss izrādījās tieši blakus tai pašai Correos. MRW solīja savākt 🚲 no mājām un aizvest to uz jebkuru vietu Spānijā, izņemot Tenerifi, par tiem pašiem 50 eiro. ¡Slava tehnoloģijām!
Man bija darbadiena, un baigi vazāties pa pilsētu es nevarēju. Tomēr, rūgtas pieredzes mācīts, es vispirms nolēmu apmeklēt MRW ofisu. Labi vēl, ka pirmssvētku diena mums ir saīsinātā. Tāpēc es bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem aizbraucu ar velo uz MRW. Tur čalis man vairākas reizes apstiprināja, ka nekādu problēmu nosūtīt baiku nav, turklāt svarā pat līdz 80kg. Un viss jau būtu labi, ¡bet viņam nav 📦!
Valdot histēriju, es atkal gāju uz Hummibikes , kur palūdzu vēl vienu kasti. Man to izsniedza, bet nu jau pilnīgi bez steigas – sākumā meitene apēda pusdienas. No liela prieka par tādu servisu es pat piepirku klāt mini dubļusargu ar 🦊 priekšējam ritenim, lai viņiem pateiktos. Pēc tam es atgriezos MRW, iepakoju 🚲 un atdevu to Luisam. Es tik ļoti nevarēju noticēt savai laimei, ka desmit reizes viņam pateicu paldies, lai gan viņš bija ļoti aizņemts, un negribējās viņu atraut.
Iedvesmots, es nostrādāju dienu līdz galam un sakrāmēju mantas, lai no rīta sēstos ekspresī uz Žironu. Aizmirsu pastāstīt, ka man bija arī variants paņemt velo līdzi vilcienā, bet tas ir jo sarežģītāk, jo ātrgaitas tas ir. Lieta tāda, ka Spānijas vilcieni iedalās kategorijās atkarībā no ātruma un cenas. Lai gan ātrgaitas visi izskatās aptuveni vienādi. Kā pieplakuši, izstiepti cilindri, atgādina lādiņus vai lodes. Vietas tur iekšā nav tik daudz kā mazāk aerodinamiskā sastāvā. Attiecīgi baikiem obligāti jābūt iepakotiem, un kastu izmēri ir ļoti, ļoti ierobežoti. Es laikam pie visas gribēšanas savu velo tādā maziņā neiebāztu, ja tā reāli ievērotu noteikumus un nemēģinātu tos apiet.
Bet pārkāpt noteikumus ir bīstama lieta. Kad es lidoju prom no Žironas, velo aizsūtīju uz Latviju ar to pašu DPD. Kad jau atlidoju uz Viļņu, uzzināju, ka baiku atteicās vest, motivējot ar kastes izmēru. Ko darīt, prātā neienāk - sūtīju es to no īrēta mājokļa, bet ar saimnieci satiku nebūt ne ideāli. Atliek tikai nosūtīt draugam atpakaļ uz Valensiju.
Grafiti uz Sarkanā Krusta (Cruz Roja) ēkas
Nobraucu līdz ostai un atpakaļ 18km pa 1:40
Nogāju 10km
Lai nepazeminātu sava ķertuma grādu, pieraksties! Iemācīšu, kā.